21. gadsimtu var raksturot kā cilvēces pašiznīcināšanās laikmetu. Nemaz nemanot, cilvēki sevi sakropļo gan fiziski, gan garīgi. Pie tā vainīga ir mūsu pašu darbība. Kā viena no šīs fiziskās un garīgās sakropļotības izpausmēm ir anoreksija – slimība, kura progresē no apetītes zuduma, kurš balstās uz psiholoģiskiem traucējumiem.
Anoreksija izpaužas kā diētas galējība. Cilvēks ir tik ļoti aizrāvies ar dienā apēdamās pārtikas daudzuma samazināšanu, ka nespēj apstāties, jo tas jau ir kļuvis kā ieradums. Ar anoreksiju slimojošo skaitā procentuāli lielāko daļu aizņem sievietes, tomēr arī daudzi vīrieši pārcieš šo slimību. Anoreksija vispopulārākā ir pusaudžu, it īpaši, pusaugu meiteņu vidū.
Pie vainas ir sabiedrības nepareizi pieņemtā ideoloģija, ka ideāli auguma parametri ir tikai tiem cilvēkiem, kuri demonstrē jaunāko apģērbu kolekciju Parīzes modes skatēs vai pozē uz žurnāla vāka, kurš pēc tam tiks izpārdots milzīgā tirāžā. Visbiežāk sapnis par šāda tipa augumu noved cilvēku pirmajā anoreksijas fāzē. Tā izpaužas kā pārmērīga „sevis uzraudzīšana”, kura sevī ietver pēc iespējas mazāka ēdiena daudzuma uzņemšanu, kas kļūst par badošanos.
Bieži vien šo pirmo fāzi pamana līdzcilvēki un potenciālo anoreksijas slimnieku aptur - līdz ar ko slimība tālāk neprogresē. Ja tā netiek apturēta, sākas otrā fāze, kuras laikā organisms vairs nepilda pietiekami labi savas funkcijas, piemēram, palēninās asins cirkulācija ekstremitātēs, pazūd menstruācijas, zūd koncentrēšanās spējas, muskuļi kļūst vāji un kauli trausli, tomēr cilvēks ir gandarīts, jo organisma pieraduma dēļ ir pavisam zudusi vēlme pēc ēdiena.
Arī esot šajā slimības fāzē cilvēks vēl var tikt izārstēts. Tomēr tas ir tikai solis no trešās fāzes, kura ir arī pēdējā. Nonākot līdz šai stadijai, ķermenis sver apmēram 30 kg. Ķermenī ir zudušas visas iespējamās barības vielu un tauku rezerves. Raksturojot ķermeni, lieliski der izteiciens „kauli un āda’’. Rokas un kājas atgādina sērkociņus, un ir milzīgs bezspēks. Šajā fāzē ir ļoti raksturīga nespēja uzņemt barību, kā rezultātā tā tiek ievadīta mākslīgi, izmantojot mūsdienu medicīnu.
Anoreksija tiek pieskaitīta nervu slimībām, jo esot tās varā slimnieks nepamana acīmredzamo. Prātā ir tikai viena doma – kļūt arvien slaidākam. Tomēr reti kurš anoreksiķis apzinās to, ka sapnis par augstās modes skati Parīzē ar sevi galvenajā lomā vai arī sapnis par savu lielisko foto uz žurnāla vāka nekad nepiepildīsies, jo esot šīs slimības varā, ķermenis ir sakropļots. Pašiznīcināšanās ir veiksmīgi beigusies.
Liela daļa slimnieku iet bojā, izvēloties pašnāvību nervu sabrukuma dēļ vai vairs nefunkcionējošā organisma iespaidā. Tiecoties pēc šķietami ideālā auguma, vajadzētu apzināties risku, kas saistās ar atteikšanos uzņemt barības vielas – tas rezultātā var novest pie sakropļota auguma un izskata, kas nevis iedvesmo ar skaistumu, bet gan biedē apkārtējos un izraisa šausmas.
Citi ar badošanos sāk aizrauties reliģisku mērķu vadīti, piemēram, gavēņa laikā. Lai arī tas ir labs veids, kā ierobežot apetīti un novērtēt ikdienā lietojamo uzturvielu daudzumu, tomēr tas var arī kļūt par lamatām, ja cilvēks neņem vērā savu veselības stāvokli. Ne katram ārsts varētu rekomendēt ilgstošu gavēni. Un šāda moceklība dažam labam var beigties ar nogādāšanu neatliekamās medicīnas palīdzības palātā.
Iemesli, kāpēc kāds izvēlas pārtraukt pārtikas lietošanu, var būt dažādi. Bet skaidrs ir viens – ikkatrs ilgojas būt skaists un tikt pieņemts. Dažkārt liekas, ka slaids augums padarīs mūs citiem pievilcīgākus. Nenoliedzami – laba fiziskā forma ir svarīga. Taču, ja ir vēlme to uzlabot, tā vietā lai atteiktos no ēdiena, daudz efektīvāk ir pierakstīties pie personīgā trenera un plānot sabalansētu ēdienkarti.