Saskaņā ar Latvijas kultūras kanonu, kapu kultūra ir viena no mūsu tautas vērtībām, kas saglabājusisies cauri laikmetiem - lai arī kapu kopšanas tradīcijas ir bijušas mainīgas, tās arvien bijušas noturīgas. Un interesanti, ka tieši mūsu gadsimta Latvijas mākslinieks radījis jaunu dizaina konceptu kapsētām - Ernesta Vītiņa izgatavotie stikla kapu pieminekļi un stikla soliņi ienes šajās ierasti tumšajās un drēgnajās vietās vairāk gaismas, siltuma un viegluma. Mākslinieka izveidotā stikla krāvuma kapu pieminekļu un stikla soliņu darbnīca Glasstone tāda pasaulē ir pirmā. Turklāt šīs jaunās dizaina idejas iemantojušas atzinību arī ārzemēs.
Sarunas par nāvi
Par aicinājumu vairāk ģimenes sarunās ienest nāves tēmu pirmoreiz lasīju kāda bloga rakstā par dzīvības apdrošināšanu, kā arī par to nopietni aizdomājos, kad pati sāku strādāt apdrošināšanas sfērā. Bieži vien atstājam noteiktus jautājumus bez ievērības tāpēc, ka nekad neviens nav palīdzējis mums tajos iedziļināties. Tomēr - kas gan notiktu, ja negaidīti mūžībā aizietu galvenais ģimenes apgādnieks? Ar šādu jautājumu bieži vien sarunu uzsāk apdrošināšanas aģentūras darbinieks.
Un ir vērts par to aizdomāties laicīgi, nevis šādu iespēju pilnībā izstumt no savas apziņas, turklāt sakārtojot šo jautājumu, būs miers un pārliecība, ka par savu ģimeni būs iespējams gādāt arī no mākoņa maliņas - pavisam praktiskā nozīmē. Pateicoties šai pašai dzīvības apdrošināšanai, sēru periodā vismaz nebūs jāuztraucas, kā nomaksāt elektrības vai hipotekārā kredīta maksājumus.
Tomēr šī raksta centrā nevēlos izvirzīt apdrošināšanas tēmu (lai arī silti iesaku ikvienam pārdomāt arī to). Aicinu pārcelties kopā uz kapiem - galu galā, mēs tiekam saukti par kapu tautu, mums ir kapu svētki, svecīšu svētki un pat vesels veļu mēnesis, kurā atceramies aizgājējus. Tas viss parāda, ka mūsu kultūras kodā ierakstīta godbijība pret nāvi, to no savas apziņas neizslēdzam, pagātni neaizmirstam un mirušos pieminam. Lai arī šīs atceres formas ir mainījušās, galvenais ir saglabājies - par savu ģimeni uztveram ne vien dzīvos, bet arī aizgājējus jeb, teologa Haralda Biezā vārdiem runājot, - mūsu paplašinātās ģimenes neredzamo daļu.
Stikla soliņi un gaiša piemiņa
Lai arī Latvijā un Rietumeiropā ierastā sēru krāsa ir melna, tikām daudzās budismu praktizējošās kultūrās bēru viesi ierodas tērpušies baltā. Tam ir savs skaidrojums - palikušie vēl pieder dzīvo valstībai, tāpēc nevar saplūst ar nāves tumsu. Citviet pasaulē sēru laikā pat tiek nēsāts sarkans un dzeltens apģērbs. Sarkanā krāsa, piemēram, Dienvidāfrikas Republikā simbolizē asins izliešanu - vardarbīgu nāvi. Un, kamēr kapu vietas pie mums ierasti saistās ar granīta pelēkumu un tumšiem toņiem, tikām Meksikā tās pārvēršas dzīvās un krāsainās mozaīkās, kur iespējams atrast visdažādāko formu pieminekļus un nokrāsas. Jo vairāk kultūru iepazīstam, jo vairāk apzināmies, ka izpratne par nāvi var būt ļoti dažāda.
Iespējams, Glasstone iezīmē jaunu pavērsiena punktu kapu estētiskajā un vizuālajā formātā, kas parāda pārmaiņas nāves jēdziena izpratnē kolektīvajā zemapziņā. Pārmaiņas kapsētu ārējā veidolā, piedāvājot daudz gaišākos stikla kapu pieminekļus un stikla soliņus, liecina arī par pārmaiņām domāšanā. Nav arī brīnums, ka kapsētas pie mums līdz šim bijušas tik tumšas, jo veļu valstība tika uztverta kā tumša un auksta. Tomēr kristietība ienesa jaunu vīziju - cerību uz augšāmcelšanos, atpestīšanu un gaišāku pēcnāves dzīvi. Tāpat arī globalizācijas ietekmē mums bijusi iespēja vairāk iepazīt citu tautu kapu kultūru.
Šo laikmetu raksturo pozitīvā domāšana un vispārēji centieni veicināt koncentrēšanos uz labo un gaišo. Mākslinieka radītie kapsētu stikla soliņi ir šāds gaišākas domāšanas caurausts pavediens. Stikla soliņos rotaļājas saules gaisma vai arī ziemas segas bālais atspulgs, smagnējais tiek aizstāts ar caurredzamu materiālu un ēteriskāku sajūtu. Tomēr galvenais, kas raksturo šādus stikla soliņus, patiesi ir vieglums. Gluži kā vīzija par baltā tērptiem bēru dalībniekiem, arī stikla materiāla klātesamība kapsētā ienes savu cerību par atdzimšanu un gaišu pārvērtību.
Stikla soliņi un kultūras kanons
Kapu kultūra ir viena no Latvijas kultūras bagātībām, kā tas aprakstīts kultūras kanonā. Kanonā izvēlētās vērtības ir sava laikmeta liecība. Pārpasaulīgi gaišie stikla soliņi arī man liek domāt par nāvi citā veidā - to pieņemt kļūst vieglāk, baiļu sajūta atkāpjas, paliek vien gaiša piemiņa un dievišķa pieskāriena sajūta.
Nāvei ir savas praktiskās puses, par ko vairāk aicina aizdomāties apdrošināšanas firmu darbinieki, bet mākslinieki tikmēr kaldina jaunu vizuālo un arī filozofisko ietvaru. Stikla soliņi - tā ir jauna forma, materiāls un krāsa mūsu kapu kultūrā. Un tas ir vēstījums par nāvi kā dvēseles brīvību un pārtapšanu jaunā veidolā. Smagnējas noskaņas un drūmuma vietā stikla soliņi un kapa pieminekļi piedāvā vīziju par pacilājošāku izjūtu atraisīšanu palicējos.
Noslēgt uz pozitīvas nots - vai gan tas nav viss, ko vēlamies, kādu pavadot aizsaulē? Kapsēta vienmēr ir tā vieta, kur varam runāt ar aizgājēju, lūgt piedošanu un arī aizlūgt - tādējādi gūstot dvēseles mieru.
Un, sēžot uz stikla soliņa, raugoties stikla pieminekļa gaismas atblāzmā, mierinājums, liekas, dziedē sirdi gluži kā balzāms. Tā ir vairāk izjūta par nāvi kā gaismu tuneļa galā. Un tas, šķiet, ir arī stikla kā jaunā kapu pieminekļa materiāla vēstījums.